Corfu sala, Grieķija

Pirms brauciena uz Corfu, ja godīgi, neko daudz “negoogl’ējām“, jo gribējās, lai sala mūs pārsteidz pati. Izklausās diezgan stulbi, bet mūsu gadījumā tas tiešām nostrādāja. 🙂

Salu apciemojām 2017.gada aprīļa sākumā, jo gribējās uz brīdi izbēgt no Latvijas “tulīt jau pavasars, bet ārā snieg”, tātad principā bijām off-season laikā, par ko pirms brauciena, protams, bijām mazliet noraizējušies. Taču jau atlidojot, sapratām, ka raizes bija liekas, jo pa dienu gaiss regulāri sasila 23 – 26 grādu robežās, kas priekš Latvieša-regulāris ir diezgan ok temperatūra. Patiesībā, mēs pat ļoti izbaudījām to, ka esam ieradušies šajā gada laikā, jo vietējie mazliet atgādināja apdullušas mušas, kurām vēl nav ieslēgusies milzīga asinskāre pēc tūristu makiem. Gluži pretēji, ieejot restorānā tiec sagaidīts ar plati atvērtām rokām, jo esi viens no retajiem viesiem, kā arī tiec pagodināts ar iestādes galvenā saimnieka uzmanību:

Nākamais foršais pārsteigums bija mūsu Airbnb. Ir pabūts dažādos dzīvokļos, numuriņos, utt., bet šis noteikti paliks atmiņā. Tikām sagaidīti ļoti sirsnīgi un no pirmā brīža jutāmies kā mājās.

Saimniece Lenka, čehiete, kura dzīvo Corfu jau n-tos gadus, mums palīdzēja ar daudz foršiem tipiem. Pastāstīja par vietām, kuras noteikti jāredz, ēdieniem, kuri jānogaršo un vietām, kur ēd vietējie, respektīvi, kur tiek gatavots visgardāk. Kā arī viņa prata pastāstīt, ka Corfu sala krasi atšķiras no citām Grieķijas salām ar to, ka tā ir ļoti, ļoti zaļa. Ziemā, uz salas non-stopā līstot, tādēļ daba ir īpaši zaļa un smaržīga, it īpaši pavasarī.

Nākamā bomba ar ko saskārāmies – Grieķu virtuve. Viens no kurmjiem savā dzīvē jau pa Grieķiju bija padzīvojies, taču tas bija sen un laikam tajā laikā bija mazliet cits skats uz dzīvi, un šādas parastās lietas kā ēdiens, toreiz šķita pašsaprotamas.
Kā jau iepriekš rakstīju, mūsu jaunā draudzene Lenka, nāk no Čehijas un arī viņa apstiprināja, ka šī Grieķijas garša arī pēc gadiem neapnīk. Triks esot tajā, ka šeit esot super-daudz saules, līdz ar to cukura līmenis dārzeņos un augļos ir augstāks un mūsu garšu kārpiņām tas tīkot vairāk. Laikam jau nevar nepiekrist.
Pirmajās brokastīs visvienkāršākās pamatlietas, kas, protams, garšo neaprakstāmi:

Loģiski, kur gan bez izslavētajiem salātiem:

+ jūrā dzīvojošos ar saēdās kā traki.

…te īstenībā mazliet smieklīgs stāsts. Bik pāršāvām pār strīpu ar aprēķinu. Paņēmām gan lielas jūras produktu plates kā starterus, gan brangus otros, kuros baudījām tradicionālus grieķu ēdienus, kurmja gadījumā – akmenszivs, gatavota pēc labākajām Corfu vecmammu receptēm. Ēdiens traki gards un nenormāli daudz… un to “stop” pogu nospiest ir prakstiski neiespējami. It īpaši šajā maksimālisma vecumā. Rezultātā krūmelim jāceļas kājās un jādodas pastaigā. Lai nav pārāk awkward (anyway bija), jāņem līdzi kamera, lai izskatās, ka vienkārši eju pafočēt skaisto līci. Pēc piecu minūšu asfalta un skudru fotogrāfa tēlošanas, kurmels gatavs atgriezties pie galda, bet – “āre-če”, priekšā jau stāv super lustīgais Stavros, grieķu viesmīlis, kurš jau ir uz galda saklājis komplimentāro desertu, augļus un pašu darinātu liķierīti. Un visamizantākais ir tas, ka viņš sirsnīgi gaida, kad viss tiks nogaršots, bet kurmja domas par ēdiena virzību organismā ir pretējā virzienā vērstas, līdz ar to nācās vien neveikli smaidīt un māt ar rociņu. 🙂

Rezumējot, tas ka klientam ir tik dzīvnieciska vēlme ēst pāri savām robežām laikam jau ir kompliments restorānam un tagad atceroties, jāteic, ka bijām uzgājuši baigo pērli. Prasijām vai viņi ir TripAdvisor-veidīgajos saitos, uz ko saņēmām pašpārliecinātu atbildi: “We are family restaurant. We like do business the old way.” …laikam jau mūsdienu traki ātrajā tehnoloģiju vidē, pārmaiņas pēc bija jauki dzirdēt ko tādu. 🙂
Katrā ziņā, ja nu gadījumā nonāc Corfu – braucot gar salas austrumu krastu, īsi pirms “lielās pilsētas” (kurā ir lidosta), ciemats ar nosaukumu Perama, tad labajā pusē jāmedī mazs zivju restorāns. Ir tā vērts!
Katrā ziņā beigās viss skaisti, jo vīns tak noskalo it visu!

Labi, nebija jau ar’ tā, ka to vien darījām kā ēdām un dzērām.
Noīrējām rolleri un devāmies patrulēt.

Atradām arī mazās paradīzes pludmales:

…un pavisam noteikti atradām arī mūsu paradīzes stūrīti:

+Kā gan bez Ouzo

Viens no pēdējiem pārsteigumiem mūsu tripā bija ciemats ar nosaukumu Achilleion. Jau pēc šī vārda izdzirdēšanas vien, mūsu mazās kurmju sirsniņas mazliet satrīsējās, jo bija sajūta, ka noteikti jābūt kādai saiknei ar vareno Grieķu mitoloģijas varoni – Ahileju.
Devāmies ceļā un Achilleion’ā mūs sagaidīja varena muiža/muzejs, kur uz soļa bija apskatāmi tiešām skaisti mākslas darbi, tai skaitā baltās skulptūras, kas tik ļoti stereotipiski asociējas ar Grieķu kultūru.

…tuvojoties pastaigas kulminācijai, jau jutām, ka drīzumā mūsu ceļā ir jāstājas Ahileja kungam:

…šī Ahileja statuja slejas 11m augstumā:

Kā arī noteikti paliks atmiņā šis “The Triumph of Achilles” mākslas darbs, kurā redzama etīde no Homēra eposa “Iliāde”, Ahilejam velkot Hektora mirstīgās atliekas gar Trojas vārtiem.

…katrā ziņā šis noteikti iedeva mazo punktiņu uz “i”, lai sajustu īstu Grieķijas garšu. Ja nu gadījumā nonāc Corfu, Achilleion noteikti ir “must-see“! 🙂

Jā, nu.. trips noteikti izdevies, no sniegainā pavasara izbēgām un noteikti sapratām, ka Grieķijai mūsu sirdīs ir īpaša vieta.