Dzīve Šri Lankā

Tagad jau kādu laiciņu dzīvojamies pa mazo pērli Indijas apakšā a.k.a Šri Lanku. Pa vidu paspējām aizceļot arī uz Maldīvām, ciemos pie Kārļa, bet par to citā postā.

Mūsu pirmajā naktsmāju vietā iepazināmies ar Prashanth. Ļoti, ļoti jauks puisis ar saviem stāstiem, kas liek novērtēt to dzīvi, kas mums tiek dota, piedzimstot Eiropā. Lai gan tagad atrodamies salas lejaspusē, drīz plānojam doties pie viņa atpakaļ, lai pavadītu kopā svētkus! 🙂 Sarunās ar viņu tikām apgaismoti par karu, kas tikai nesen ir beidzies – starp Sinhalese un Tamils, kurā, diemžēl viņš pazaudēja arī savu tēvu. Bet neskatoties uz vēl neseno, bēdīgo pagātni, Prashanth ir tiešām viens no gaišākajiem cilvēkiem, kādu ceļā nācies sastapt.

Šeit Prashanth ar vienu no saviem (5) jaukajiem dukšiem, vannojoties. (ikdienā dukši dzīvojas pa pagalmu, nekad nav pieķēdēti)

Šāds izskatījās mūsu pagalms – pilns ar dažādiem tropisko augļu kokiem – banānu, kokosriekstu un mango. Gan jau vēl kādu, ko mēs nesapratām. Vienu rītu, kad Dāvis izgājā ārā un paskatījās uz augšu – ieraudzīja pilnu koku ar mērkaķiem. Draugi bija atnākuši uzēst zaļos mango un izrādās, ka arī apmētāt mūs, ja mēs pa ilgu uz tiem skatījāmies. Dabas likumi. 🙂

Viens no (kārtējiem) mazajiem pārsteigumiem bija šis brīnums:

…tā ir pulverveidīga masa, ar kuru vietējie aizstāj cīgas. Pārsteidzoši, bet viena cigarešu paciņa šeit maksā ap 4-5$, kas priekš vietējām algām ir ļoti dārgi. Tādēļ vietējie lieto šo brīnumu. Šāda paciņa maksā aptuveni 8 centus un tā “izvelk” apmēram mēnesi. Tā tiek lietota kopā ar kaut kādu speciālu lapu. Šis pulveris un lapa tiek likts mutē un žļambāts uz riņķi. Efekts? Viegls apsitiens, milzīga nikotīna deva, pilnīgi sarkanas lūpas, smaganas un mutes dobums, briesmīga mutes higēna, “atā, atā” garšas kārpiņām un vēl virkne nopietnu veselības kaitējumu. Morāle? Grozies kā gribi, bet cilvēks, ja gribēs, vienmēr atradīs veidu kā mazliet apsisties un lēnām sevi noindēt.. 😀 tas laikam mums dabā. 🙂

Uz jaukākas nots – šeit ir mūsu augļu un ēdienu paradīze 🙂

Vienu dienu, saimnieka mamma mums pagatavoja fantastiskas pusdienas – ar visiem vietējo labumiem, vietējo gaumē. Tieši tā kā mums patīk! Esot gan taisījusi ne pārāk asu (kas tāpat mums mutes padedzināja), lai mums labāk garšotu.

P.S. Prashanth’am uz galda ir saliktas pastkartes, ko viņam sūta viesi no visas pasaules – tāpēc ir redzama krievu valoda 🙂

Šādi mēs strādājam 🙂

Izbraucām arī papētīt vietējo apkārtni – šeit Hindu templis:

Es nobildēju šo kungu, un tad viņš apstājās un nāca bildēties ar mums 😀

Dzīve

Un bembiji visapkārt – izrādās, ka budistiem stirnas arī ir svēti dzīvnieki – sākumā esot bijušas tikai kādas 10, lielajā templī, bet ar laiku jau palika vairāk un vairāk, un tagad tās vienkārši dzīvojas visur apkārt. Un izskatās, ka pat ļoti labi sadzīvo ar trako satiksmi un vietējiem.

Dāvis arēnā.

Aizgājām arī uz lielo Hindu templi, kur radās lielāka izpratne par to, kā tas hinduisms izskatās in real life.

Pilns ar kokosriekstiem. Tur esot, mēs nesapratām, kāpēc, bet pēc tam Prashanth mums izstāstīja, ka ticīgie iet ar koksriekstiem uz templi, sviež tos pret zemi, tā, lai tie atverās, un vēlās vēlēšanās. Sava veida ziedojums Dieviem. Un pēc tam nabadzīgie viņus var savākt un ēst. Win – win

Augstāk bildē varēja redzēt, kā meitene čukst ausī govij vēlēšanos – tad nu Dāvis aizgāja izmēģināt savu laimi. Tā govs ir super veca. Apmēram kāds 1300. gads, bet varbūt meloju. Kā jau zināms – govis ir svētais dzīvnieks hindu kultūrā, un nevienu vien sanāk sastapt arī uz ielām, tā kā loģiski, ka viņai ir savs mini templis.

Atkal bembijs 🙂