Jauna Pasaule. Kalymnos sala

Čau!

Pirmkārt, nupat apritēja apaļš mēnesis, kopš esam sakrāmējuši somas un devušies pasaulē. So far, so good – bērni ir laimīgi. 🙂 Bet jau atkal vējš pūta burās un ceļš mūs aicināja. Šoreiz transportējāmies mazliet citā manierē. Uz nākamo pieturu devāmies ar kuģi!

Pa logu Turcija. Ar šitādu jūras daudzstāveni vēl nebijām pārvietojušies – 11 stāvi!

Uz brīdi piestājām arī Kosas salā:

Tāāks, bet nu tad gan sākās jaunā Pasaule. Kalymnos. Bomba. Uzvara. Gutten-štrauss. Viss kopā. Šī sala mūs aizrāva no pirmā brīža, kad spērām kāju uz tās. Pirmkārt, tā ir ļoti maza sala. Lai bik uzburtu to bildi – Krēta ir lielākā Grieķijas sala un pēc teritorijas ir kādas astoņas reizes mazāka nekā Latvija. Rodas ir kādas sešas reizes mazāka nekā Krēta. Corfu sala ir uz pusi mazāka nekā Roda. Kalymnos ir gandrīz piecas reizes mazāka nekā Corfu.. Labi, tas laikam baigi nepalīdz 😀 Kalymnos pēc teritorijas ir takā divas Liepājas. 🙂 Šeit dzīvo vien 16 tūkstoši iedzīvotāju. Mūsu kuģis te tik uz brīdi piestāja un izbēra sauju cilvēkus.
Pirmais uzdevums bija tikt uz salas otru pusi – kādi 7km. Devāmies takša medībās. Te ar bija mīlīgs moments – pieejam pie retā takša un vaicājam “Vai var paķert?”, uz ko sekoja laipna atbilde, ka viņš jau kādu gaidot, taču nepagāja 2 sek, kad taksists pilnā balsī iekliedzās: “Niiiikoooooooooos!!!”, un pēkšņi nenokurienes pa mēmajiem nomet vecs Toyotas taksis un lec ārā smaidīgs grieķu oopis. 🙂 Neilgā brauciena laikā sajutām neviltotu sirsnību un interesi no vietējiem (pa ceļam taksists paķēra savu brālēnu, tā kā ātri vien bijām kompānija 😀 ), jo lielum-lielās tūristu plūsmas te točna nav. Uz salas ir tikai neliela, nacionāla līmeņa lidosta. Jā, bet nu ar to piedzīvojumi nebeidzas. Izlaižot mūs ciematā Masouri, ar platu smaidu un sveicieniem sagaida vietējās bodes onka, kurš nesavtīgi ir gatavs pamest savu super marketu nepieskatītu, lai palīdzētu mums atrast mūsu naktsmāju adresi. “…we all family here” 🙂
Nonākot naktsmājās, ātri vien saprotam, ka ir probļema. Nav ūdens. Viss tāds manāmi netīrs. Kondiška nestrādā (šeit tas ir līdzīgi kā bez radiatora ziemā LV). Internets praktiski neiet (ne priekš 21.gs atkarību remdēšanas, bet gan šeptes). Un nu… nav īsti tā, ka mēs dzīvojamies pa super-ūber villām un viesnīcām, bet kaut kādas pamatlietiņas tomēr gribās. Nu, vismaz ūdeni. 🙂
Hmm.. jāiet uz miera pīpi un jāštuko – citas iespējas baaaaigi daudz nav, prom no salas negribās un arī nav baigi daudz varianti tādam operatīvam manevram, bet šis te ar’ nebūs.. Tad nu Kurmji aiztek pēc vināra, līdz 2iem naktī pēta un lasa Airbnb atteikumu politikas, sakrāmē atpakaļ somas un morāli nobriest rīta zemajam startam, jo palasot visādus review’us par to saimnieku, saprotam, ka tur pilns rublīts nav un visādi brīnumi notikušies pagātnē. 6:00 no rīta, kompis vaļā, poga “Cancel” un aidāā – Kurmju Prison Break var sākties 😀 It kā jau saprotam, ka esam demokrātijā, bet tomēr galvu nepamet doma, ka šādās mazās vietās varētu strādāt arī cita veida demokrātija, jo tač’ “we all family here” 🙂
Ta nu devāmies agrā rīta pastaigā:

Vietējā slimnīca:
Pa vienam mūs sāka sveicināt vietējie saimnieki 🙂

…līdz ar viņiem, arī pārējā sala sāka mosties.

Un smaidi mūsu ģīmīšos 🙂

Jā, nu atmosfēra uz salas fantastiska. Izrādās, ka šī vietiņa esot ļoti iecienīta kalnu pārgājienos gājējiem |hiker’iem|, kā arī klinšu kāpējiem.

līdz ar to te pilns tādu 70’to stila Bed&Breakfast un vispār mazliet hipijīgs vibes.

+šeit arī laikapstākļi krietni citādi nekā Rodās vai Krētā. Šeit nav spiedošais karstums (+35), bet gan ir ļoti dzestrs un patīkams. Kādi 24 – 26 grādi, kas priekš ziemeļniekiem liekas izcila tempretūra. Sola gan, ka palikšot karstāks arī šeit.. Will see.
Pabeidzot pirmās dienas stāstu – bija jāatrod, kur palikt. Sazīmējām studio dzīvkolīti uz piecām dienām ar diezgan jauku skatu uz jūru. Un pēc tam pārcelsimies uz vietiņu pāri ielai 😀
…tajās baltajās mājiņās.
Bet nu, pagaidām ik vakaru baudam šo: